privātīpašums.

Cilvēki dažkārt uzskata, ka var piederēt viens otram. Galu galā viņi vairs nepieder pat paši sev.

pozitīvi.

Kas padara manu dzīvi gaišāku, jūs jautāsiet. Lūk:
1. Sieviete ēdnīcā, kurai aiznesot traukus un pasakot paldies, saņem pretī: "Uzzz vjesjeļibu!" un smaidu :)
2. Tas, ka eksāmena laikā, uzsaucot visu klātesošo eksaminatoru un eksaminējamo priekšā: "Man ir penis!", par to ne tikai nopriecātos es pats, bet arī meitenes pēcāk teiktu, kā man ir noveicies.
3. Garderobiste, kas runā latviski un vēl veiksmīti.
4. Tas, ka atmiņai esot neierobežota kapacitāte.
5. Skrienu.

šodiena.

Šķiet, ka tomēr esmu ziemas persona - kaut arī esmu vasaras fans, vasarā arī notiek vairāk "action", tomēr ziemas noslēpumainība, miers, stāsts, zināma vientulības sajūta ir manējais. Vai arī es dzīvoju līdzi gadalaikiem un mācos mīlēt dzīvi, ko dzīvoju. Tā pa īstam, nevis tikai izsaucieni : "Viss ir pozitīvi! Nekas, viss labi!", bet tiešām dzīvot izjusti.
/skan Sting - Soul cake

rītdiena.

Atkal sanāks pa īso un neko sakarīgu nepateikt, diemžēl.  Laiks kārtīgi saraut nākošo nedēļu, 2 kolokviji un brīvāks laiks līdz Ziemassvētkiem. Galvenais šogad dabūt atkal pareizo " sesijas sajūtu" un tad viss ies kā vajag. Motivēt sevi jāsāk jau tagad: "Es visu nokārtošu ļoti labi, būšu motivēts un mērķtiecīgs, un vēl paspēšu gūt milzīgu baudu no dzīvošanas vien, un uzburšu sev Ziemassvētkus!" Uz priekšu ar dziesmām un karogu!

atgriešanās

Laiks tā kā būtu atgriezties un ierakstīt kaut mazumiņu vismaz reizi nedēļā.

Čiekurs Čiekurkalnā ir!

Un, kad es dzirdēju vārdus: "Nākamā pietura - Aizsaules iela!", es sapratu, ka dzīvē viss nav nemaz tik slikti! :)

Krutums.

1. Dzimšana - nekas īpašs, bet tomēr līmenī.
2. Laiks, kamēr nemāku runāt, staigāt, būt uz podiņa.
3. Pirmais lamuvārds - "говно"
4. Pagalma kaušanās mačs - ar kāju pa pieri un pretinieks asarās. Mīkstais.
5. Pamatskola.
6. Vidusskola
7. Pirmā autoavārija - apskrāpēju bamperi drauga BMW stāvvietā.
8. MF 1
9. Iemācos žonglēt ar 3 mandarīniem.
10. MF2
..

Ģimenes saites.

Līdz laikam, kad sākam dzīvot atsevišķi no mūsu vecākiem un/vai pārējiem ģiemenes locekļiem, katrs pilda savu lomu- , piemēram, vecāki ir autoritāte paši par sevi, tos ir jāklausa un jāciena. Tomēr, sākot patstāvīgu dzīvi, nostrādā tas, cik ļoti konkrētā ģimenē tika pievērsts uzmanības tieši veselīgai komunikācijai un attiecībām kā tādām nevis tikai audzināšanai. Tas, ko es saku, ir, ka ģimenes locekļiem ir jābūt draugiem, nevis tikai audzināšanas institūtam. Tieši cilvēcisko attiecību faktors noteiks to, vai arī turpmāk ģimene būs dzīvotspējīga, veselīga. Piemēram, kaut gan tēvs vai māte ir vienmēr apgādājuši ar visu nepieciešamo, atbalstījuši materiāli, galu galā devuši dzīvību bērnam, patstāvīgās dzīves laikā attiecību kvalitāte būs tieši atkarīga no tā, cik lielā mērā ir izdevies izveidot draudzīgas attiecības ar bērnu.

Par fiziku.

Publicēšu laiciņu atpakaļ radušās pārdomas. Tātad, pastāv uzskats, ka attiecībās, tāpat kā fizikālajā pasaulē, pretpoli pievelkas, jebšu "+" ar "-", pozitīvais ar negatīvo. Cik saprotu, attiecībās tas nozīmētu, ka mūs piesaista atšķirīgi no mums cilvēki - vai tā būtu ādas krāsa, uzvedība, raksturs, intereses, nodarbošanās. Tomēr, vai tiešām tā ir, ka labākās prognozes ilglaicīgām attiecībām būs pilnīgi atšķirīgiem? Mans uzskats - cilvēkiem ir jābūt tik atšķirīgiem, lai viņi viens otram liktos saistoši arī pēc ilgāka laika, tomēr lielākoties mēs meklējam sev līdzīgu partneri. Freids teiktu, ka mēs meklējam mātei (tēvam) līdzīgu partneri, par ko es neņemos spriest. Lai nu kā, ar pilnīgi atšķirīgu cilvēku pirmie mēneši var likties kā aizraujošs piedzīvojums, kas vēlāk tiek aizstāts ar nesaprašanos un pārmetumiem. Tā ir?

первыйнах!

Labdien! Apsveicu Tevi un sevi ar sava emuāra pirmo ierakstu! Patiesībā, jūtos kā trešklasnieks, kuram iedeva paskatīties uz hadronu paātrinātāju - visādas ierīces, gaismiņas šaudās turp un šurp, bet sajēgas no tā nekādas. Bet whatever, laiks rādīs par šī visa pasākuma nopietnību.

Draudzībā,
armadillo.

P.S. Neiaizmirsti pabarot zivis pirms aiziešanas.